Dzimšanas dienā saņēmu no savas meitas Sabīnes neparastu dāvanu. Tā ir vēstule, kas mani ļoti aizkustināja. Ceru, ka tajā izteiktās domas būs interesantas un noderīgas arī jums attiecību veidošanā ar saviem bērniem. Noteikti jāpiebilst, ka saņēmu atļauju no Sabīnes šo vēstuli publicēt.

„Vai atceries to reizi, kad es ieskrēju stikla durvīs? Tu uztraucies, Tu raudāji. Es nesapratu toreiz, bet es saprotu tagad.

Es saprotu katru reizi, kad Tu mani norāji. Katru reizi, kad pateici man – nē. Katru reizi, kad Tev tomēr bija taisnība. Es saprotu, un tādēļ es mīlu.

Mīlu katru reizi, kad Tu aizrautīgi stāsti par to, ko dari. Mīlu Tevi katru reizi, kad Tu momentu pa momentam atstāsti kādu grāmatu, un beigās pasaki, ka baigajos sīkumos nestāstīsi, lai izlasu pati. Mīlu Tevi katru reizi, kad lēnām saki „Saaabīne” pēc plīstošas skaņas kaut kur virtuvē. Mīlu Tevi, kad speciāli dziedi šķībi (duetā ar Igoru).

Es mīlu Tavus padomus. Tavas frikadeļkotletes. Tavas bedrītes. To, kā vari iemidzināt pasakot vienu vārdu. Es mīlu Tavus ašos jokus. Es mīlu to, kā mīli Tu, jo mīlēt es iemācījos no Tevis.

Es mīlu Tevi katru reizi, kad paskatos spogulī un pretī skaties Tu. Katru reizi, kad cēlies un kriti par manu taisnību un sapņiem. Kad kopā raudājām, runājot virtuvē.

Es mīlēšu Tevi katru reizi, kad esot ārzemēs, kādam stāstīšu par savu ģimeni. Katru reizi, kad zvanīšu Tev un es raudāšu, jo gribēšu mājās. Turpināšu mīlēt Tevi, paskatoties spogulī.

Šī vēstule ir bez derīguma termiņa. Dodu es Tev viņu šodien, bet arī rīt, pēc mēneša, pēc desmit gadiem, tā nozīmēs to pašu. Lai kur arī es iešu, lai kur arī abas būsim, es Tevi mīlēšu un es gribēšu mājās. Man Tu esi labākā mamma un es lepojos, neaizmirsti, ka es lepojos ar Tevi.

Daudz laimes Dzimšanas dienā,                                                                                                   Sabīne”

 

Saulainu pavasari!

Aija