Cilvēka dabiskā tieksme ir meklēt un atrast, sava mūža garumā, dzīves jēgu. Par to tiek daudz runāts un rakstīts… kā bezgalīgais stāsts.

Saistībā ar šo tēmu, man ir saglabājies atmiņā kādas kundzes stāsts. Viņa, laiku pa laikam, pieskata savu vienīgo mazmeitiņu – sešus gadus vecu. Un tad nu, kā parasti, gatavojot virtuvē ēst, sieviete izdzirdēja, ka mazā, rotaļājoties ar savām lellēm, kaut ko pļāpā. Sagribējās paklausīties. Klusiņām, lai neiztraucētu, pavēra durvis un varēja vērot šādu ainiņu. Mazmeitiņa, atdarinot lelles balstiņu un turot rokā lelli, risināja dialogu:– Saki man, mīļā meitenīt, kāpēc, Jūs, cilvēki dzīvojat? Un atbildēja jau savā balsī. – Mēs dzīvojam, lai justu. Vecāmāte tālāk vairs neklausījās, jo viņu ļoti pārsteidza mazās vienkāršie un patiesie vārdi. Un es tiem absolūti piekrītu.

Manā uztverē, dzīve ir kā emociju restorāns. Jūs paņemiet ēdienkarti un variet pasūtīt sev nepieciešamo emociju. Piemēram, cilvēks, kuram ir nepieciešams adrenalīns, meklēs iespēju to izjust – leks ar gumijām, izpletņiem, piedalīsies ātruma sacīkstēs. Tāds, kuram ir nepieciešama mīlestības emocija – būs daudzas mīlas dēkas, ja neuzdrošināsies tās realizēt dzīvē, meklēs caur seriāliem un lubeņu romāniem. Cilvēks, kurš dzīvo upura emocijā, pasūtīs sev dažādus emocionālus piedzīvojumus – sākot ar nodevību un beidzot ar krāpšanu. Visiem zināmie, emocionālie vampīri arī barojas no emocijām – ne savējām, protams. Un kā tad sanāk ar dzīves drāmām? Ooo, tās tiek dotas bonusā, lai cilvēks neapstātos savā attīstībā. Ja cilvēks vairs nespēj just, viņš pārstāj dzīvot. Pazūd dzīves garša. Un tad var censties aizstāt ar visādiem līdzekļiem – narkotikas, alkohols… Bet, tādos gadījumos dzīve jau ir beigusies, mākslīgas emocijas neuzturēs ķermeni. Tāpēc, man ir ieteikums, plānojiet savu nākotni un baudiet savu dzīvi. Pasūtiet savā dzīves restorānā tikai labākos emocionālos ēdienus.

Lai izdodas!

Aija