Smagums, ko rada aizvainojums, traucē cilvēkiem iet uz priekšu, velk atpakaļ kā milzīgs akmens. Tas piesārņo ķermeni un, ar laiku, ieēdas arī cilvēka aurā. Jo tik grūti ir atlaist… Vieglāk par to nedomāt, saudzējot sevi, lai nejustu sāpes, nocietināties.

Ir jau arī otra galējība – runāt par aizvainotāju, dusmoties uz viņu, bet tomēr nepiedot. Bieži vien, cilvēks ir svētā pārliecībā, ka viss ir kārtībā, viņš visu ir piedevis. Vislabākā pazīme vai Jūs esiet kādam piedevis vai nē – emocija, kas rodas, kad pieminiet kādu konkrētu cilvēku. Ja Jūs, atceroties aizvainotāju, jūtiet vieglas skumjas un neko vairāk – viss kārtībā, sliktais ir prom un piedošana ir notikusi.

Ja atceroties sāciet par to domāt, dusmoties, žēlot sevi – nekas nav sanācis. Mūsu ķermenis ir ļoti gudrs – tas, emociju veidā, ļauj diagnosticēt problēmas. Dusmas, naidu un žēlumu var salīdzināt ar angīnu, klepu un drudzi. Likvidējiet emocionālo vīrusu un Jūsu dzīvē ienāks daudzas pārmaiņas!

Tāpat, Jūs neesiet gatavs piedot, ja gaidiet no pāridarītāja puses atbildes soļus.  Kā man apgalvoja viena sieviete – es esmu gatava piedot, bet vai, tiešām, tas cilvēks nevar, kaut mazu solīti, panākt man pretī un atzīt, ka ir bijis vainīgs.

Atcerieties, ka, lai piedotu, nekādas prasības „panākt pretī” nav vajadzīgas. Jo tad nodarījums paliek uz otras puses sirdsapziņas un Visums sakārtos visu tā, lai vainīgā puse saprastu savu kļūdu. Jā, Jūs to variet arī nekad neuzzināt. Patiesībā, tas nemaz nav svarīgi! Vissvarīgākais ir saprast, kādu mācību tas ir devis, piedot sev un pāridarītājam. Jebkura piedošana noslēdz kādu personīgās dzīves uzdevumu. Slavenā un visiem zināmā karma arī veidojas no pāri darījumiem. To izmainīt var tikai un vienīgi sapratne par nodarīto un patiesa nožēla. Un tas ir katra atsevišķa cilvēka ceļš. Nepiedodot vienam, atkal un atkal nonāksiet līdzīgās situācijās, lai tiktu galā ar veco aizvainojumu. Nevelciet garumā, mainiet savu dzīvi uz pozitīvo pusi! Tas ir līdzīgi kā ar eksāmenu – nokārto to un esi brīvs, pakāpjoties augstāk, uz nākamo līmeni.

Piedošana ir ļoti egoistiska lieta – vislielāko labumu tā nes tam, kurš ir atlaidis pagātni. Tieši tāpēc šodien piedāvāju lielisku palīginstrumentu, lai katrs palīdzētu sev pats – piedošanas meditāciju:

Šī meditācija ir jāklausās tik bieži, cik jums nepieciešams. Ieklausieties savās sajūtās, un tās noteikti sniegs jums pareizo atbilldi!

Lai jums izdodas!

Aija Trofimova